Apzinātība - nevērtējoša vērošana — apzinoties sevi, savas jūtas, domas, fizisko ķermeni, kā arī pasauli sev apkārt. Apzinātības prakstizēšana īsā laikā sniedz pamanāmus rezultātus gan fiziskās veselības, gan psiholoģiskajā jomā, gan attiecībās un dzīvē. 

Apzinātības prakses pirmsākumi meklējami meditatīvās tradīcijās, kas ir tūkstošiem gadu vecas, bieži to saista ar Budistu praksi, lai gan līdzīgas idejas un paņēmieni ir atrodami seno Grieķu filozofijā,  Kristietībā,  Jūdaismā, Islāmā, Geštaltā un Humānistiskajā psiholoģijā. Apzinātības jēdziens (Mindfulness) Budisma tradīcijās nozīmē „prāta esamību” (Brown, Ryan & Creswell, 2007).

Šodien cilvēki savā ikdienā bieži nespēj baudīt mirkli - būt šeit un tagad. Mums apkārt ir tik daudz informācijas, prātā ir tik daudz domas par to kas bija un kas būs...

 

Apzinātība ir process, kas saistīts ar uzmanības pievēršanu savām domām, emocijām un uzvedībai „šeit un tagad” vai kā uzmanības pievēršana noteiktā veidā: mērķtiecīgi, fokusējoties uz tagadnes momentu un nevērtējot. Apzinātība ir spēja apzināti pievērst uzmanību un regulēt savas domas, emocijas un uzvedību. Tā sevī ietver prasmes:

    -  atpazīt, kur ir vērsta uzmanība;

    - veikt izvēli;

    - uzmanības pārslēgšana uz vēlamo objekt

    - spēja šo uzmanību atkārtot un noturēt.

            Ir izstrādātas vairākas programmas/intervences, kuras izmanto Apzinātības praksi, integrējot šo apzinātības fenomenu psihoterapijas kontekstā. Tiek izšķirti divi modeļi  -  „uz apzinātību balstīts”  un „uz apzinātību orientēts” modelis (Cohen & Semple, 2010).

            „Uz Apzinātību balstītais” modelis pielietots, lai ārstētu dažāda veida psihisku traucējumu simptomus. Tas ietver mācību par tradicionālajām meditācijas metodēm, izmantojot jogas un stiepšanās vingrinājumus.

             „Uz Apzinātību orientētā” metodē, apzinātā uzmanība („mindful attention”) tiek mācīta, vairāk izmantojot biheiviorālas un mazāk - ar meditāciju saistītas tehnikas

            Apzinātības prakse bieži tiek uztverta kā daļa no KBT, dažkārt to pat dēvē par trešo KBT vilni.  Bet tā atšķiras no tradicionālās KBT, jo Apzinātības prakse neveicina indivīdam apstrīdēt savas domas. Tā nav vērsta uz mērķi, tā  maina attieksmi pret domām – mācot pieņemt tās tādas, kādas tās ir. 

            Saskaņā ar Jon Kabat-Zinn definīciju Apzinātība ir apziņas stāvoklis, kurš brīdi no brīža apzināti fokusēts uz mūsu tagadnes pieredzes novērošanu bez vērtējuma, kritikas un iesaistīšanās. Apzinātības jēdziens sevī ietver pieredzes pieņemšanu/akceptēšanu, līdzcietīgu attieksmi pret savām un citu ciešanām, izpratni par to, ka prāts spēj novērot sevi un saprast savu dabu. Apzinātība ir spēja vērst un noturēt uzmanību uz saviem emocionālajiem stāvokļiem, domām, kā arī ķermeņa un prāta mijiedarbību, tā ir spēja novērot sevi bez tiesāšanas un kritikas.

            Kaut gan šo uz Apzinātības praksi balstīto un orientēto modeļu pielietojums klīniskajās grupās vēl joprojām tiek pētīts, tomēr ir pētījumi, kuros tika apstiprināta to efektivitāte (Keng, Smoski & Robins, 2011).

            Karolls un Lange (Caroll & Lange ) uzsver, ka meditācija maina veidu, kā mēs reaģējam uz ārējiem stimuliem - meditēšana ļauj cilvēkiem ieraudzīt pasauli kā mazāk biedējošu, kas rada fizioloģiskus efektus - cilvēks meditējot ražo mazāk stresa hormonu –    kortizolu, notiek izmaiņas amigdalā  - smadzeņu  daļā, kura iesaistīta baiļu sajūtās un reakcijās uz briesmām (Caroll & Lange, 2008).

            Virkne pētījumu norāda, ka  Apzinātības prakses izmantošana nodrošina spēcīgu sāpes mazinošu efektu (Zeidan), indivīdi, kuri regulāri pielieto apzinātības praksi retāk piedzīvo psiholoģisku stresu, ieskaitot depresiju un trauksmi un tie ir mazāk neirotiski (Brown & Cresswelld, 2007), tiem ir vieglāk atgūties no slikta noskaņojuma (Siegel, 2007), tiem retāk ir negatīvās domas (Frewen & Evans, 2008), tie vairāk kontrolē savu uzvedību - samazina atkarīgu uzvedību (narkotiku, medikamentu, alkohola un kofeīna pārmērīga lietošana) (Brown, 2007; Nataraja, 2008), viņiem ir augstāka un stabilāka pašcieņa (Heppner & Kernis, 2007), apmierinošākas attiecības (Brown, 2007), labāka komunikācija (Williams, 2006) un uzlabota fokusēšanās uz sniegumu, ieskaitot spēju prioretizēt un pārvaldīt uzdevumus un mērķus (Chaskalsan).

            Kopumā pētījumi norāda, ka Apzinātības prakse pozitīvi ietekmē indivīdu labklājību, izmantojot gan tiešo (piem., samazinot savu individuālo stresu) gan netiešo (piemēram, samazinot bērnu problemātisku uzvedību) ceļu.  Apzinātības prakse ir efektīva, lai mazinātu trauksmi (Kabat-Zinn et al, 1992;. Miller, Fletcher, & Kabat-Zinn, 1995), depresijas simptomus (Fincune & Mercer, 2006; Kutz et al., 1985; Teasdale, 2004), stresa līmeni (Minor, Carlson, Mackenzie, Zirnicke, & Jones, 2006).).

            Jāapzinās, ka apzinātība nav brīnumlīdzeklis, kurš atrisinās visas mūsu problēmas, bet tā ļauj mums skaidrāk ieraudzīt mūsu situāciju. Apzinātības praktiskajos pielietojumos liels uzsvars tiek likts uz indivīda personīgo potenciālu un spēju nodrošināt dziedināšanu “no iekšpuses, ” atjaunojot iekšējo līdzsvaru un harmoniju.

 Apzinātība palīdz:

• mazināt stresu;
• mazināt trauksmi un depresiju;
• uzlabot uzmanību;
• palielināt reakcijas laiku un uzlabot domāšanas spējas;
• uzlabot imunitāti;
• veicināt spēju labāk tikt galā ar negatīvām emocijām un atbrīvoties no atkarībām;
• uzlabot garastāvokli;
• stiprināt prasmes tikt galā ar spēcīgiem pārdzīvojumiem, ar pagātnes traumām;
• mazināt izdegšanas sindroma simptomus;
• hronisku sāpju gadījumos;
• robežstāvokļa personības traucējumu gadījumos;
• pārmērīgas ēšanas traucējumu gadījumos;
• kā arī vispārēji uzlabot apmierinātību ar dzīvi.
  ozio_gallery_nano