Kalna meditācija
Kalniem ir arhetipiska nozīme visās kultūrās, tādēļ meditācijas jomā no tiem var daudz ko mācīties. Kalni ir svētas vietas. Cilvēki vienmēr ir meklējuši garīgu vadību un atjaunošanos kalnos vai to tuvumā. Kalni simbolizē pasaules galvenās asis (Meru kalns), vietu, kurā mīt dievi
(Olimpa kalns), kurā garīgais līderis sastop Dievu un saņem viņa (viņas) pavēles un derību (Sinaja kalns). Kalnus uzskata par svētiem, tie iemieso draudus un harmoniju, skarbumu un majestātiskumu. Paceļoties pāri visam citam, kas ir uz mūsu planētas, tie aicina un apbur ar savu izskatu. To stihija ir akmens - ciets un blīvs. Kalni ir vieta, kur cilvēks var ieraudzīt dabas neizmērojamos plašumus un saskarties ar dzīvības trauslajiem, taču izturīgajiem pirmsākumiem. Kalniem bijusi liela loma mūsu vēsturē un senatnē. Senajām tautām kalni bija un vēl joprojām ir māte, tēvs, aizbildnis, sargātājs un sabiedrotais.
Meditācijas praksē reizēm der „aizņemties” šīs apbrīnojamās kalnu arhetipiskās vērtības un izmantot tās, lai balstītu mūsu mērķtiecību un apņēmību dzīvot ik mirkli ar pamatīgu skaidrību un vienkāršību. Kalnu tēls palīdz prātam un ķermenim, tas palīdz atsvaidzināt atmiņu un sakārtot domas sēžot un neko nedarot. Kalni būtībā simbolizē pacietību un mieru. Kalnu meditāciju var praktizēt tādā veidā, kas atbilst jūsu personīgajam uzskatam par kalnu un tā nozīmi. Man liekas, ka vislabāk tā darbojas, sēžot uz grīdas ar sakrustotām kājām tā, ka mans ķermenis visvairāk līdzinās kalnam pēc izskata un sajūtām iekšēji un ārēji, bet to var veikt jebkurā pozā. Palīdz arī atrašanās kalnos vai to tuvumā, it īpaši naktī, bet tas nav obligāti. Svarīgākais šeit ir to tēls.