spēlēties ar bērnu?
by Beate Markāne

1Kā spēlēties ar bērnu?

11 nosacījumi, spēlējoties ar bērnu līdz 7 gadu vecumam.

Esmu novērojusi, ka bērnu apmācībai vecāki bieži atvēl galveno lomu, spēlēšanos atstājot bērna paša ziņā. Taču tas ir tikai tāpēc, ka vecāki neatšķir apmācības un spēlēšanās nozīmību. Mammas ir gatavas jebkurā brīvā brīdī kopā ar bērnu krāsot, veidot no plastilīna vai mācīt bērnam skaitīt, bet neprot vai nevēlas ar viņu spēlēties.

Bērna pasaulē spēlei ir galvenā loma. Spēle bērnam ir tas pats, kas pieaugušajam valoda. Savā ziņā rotaļlietas ir bērna vārdi un spēle ir viņa valoda. Valoda, kurā bērns sarunājas ar sevi, pasauli un pieaugušajiem, kas ir līdzās. Ja vecāki nevēlas spēlēties ar bērnu, viņi atsakās ar bērnu runāt viņa valodā. Tas ir tāpat kā angliski runājošam cilvēkam pateikt: „Es ar tevi runāšu tikai latviski.” Atsakoties ar bērnu runāt viņa valodā, jūs atsakāties no sarunas ar bērnu viņa sirds valodā. Savukārt, atvēlot galveno vietu intelektuālām zināšanām, jūs mācāt bērnu piešķirt prātam pārsvaru pār emocijām, mācāt konstrukcijas un loģiskus spriedumus padarīt par vērtību, ierādot emocijām, radošumam un iztēlei maznozīmīgu vietu.

 Brīvās spēles nozīmība

Vairums literatūras un pētījumu par spēlēšanos uzsver tieši iztēlošanās jeb brīvās spēles nozīmi bērna attīstībā. Brīvā spēle, kurā bērns var ļauties fantāzijai un iztēlei, ļauj bērnam uz brīdi atbrīvoties no pakļaušanās realitātei. Spēlējoties bērnam ir iespēja izspēlēt savu sasprindzinājumu, agresīvās tendences, nepārliecinātību, bailes. Spēlējoties bērns atklāj savas izjūtas, mācās tās apzināties un kontrolēt. Spēlē bērns jūtas drošā psiholoģiskā attālumā no ikdienas grūtībām (piemēram, izspēlēt uztraucošu situāciju nav tikpat satraucoši, cik atrasties tajā realitātē), vienlaikus paužot ar šīm grūtībām saistītās domas un jūtas, kas viņam palīdz šīs problēmas atrisināt.

Vecākiem patstāvīga bērna spēlēšanās bieži ir vienīgā iespēja rast laiku saviem darbiem vai atpūtai. Kādēļ bērni nevēlas spēlēties patstāvīgi? Viens no iemesliem: nav apmierināta bērna galvenā vajadzība – saskarsme ar vecākiem. Bērns visādi cenšas panākt kontaktu ar vecākiem, jo bez šī dzīvībai svarīgā vitamīna bērna attīstība tiek kavēta.

Daudzi – īpaši dēlu – vecāki mēdz uztraukties par agresīvajām rotaļām. Dēls vēlas spēlēt karu, bet mamma iebilst: mūsu mājās nebūs karavīru un tanku! Savukārt pētījumi rāda: ja bērni izspēlē agresiju, nekādā veidā netiek vairota viņu agresija. Agresija spēlē visbiežāk nav vis vēlme iznīcināt, bet gan bērna vajadzība pēc patstāvības, pašapliecināšanās, vēlme pēc autonomijas.

11 nosacījumi, spēlējoties ar bērnu līz 7 gadu vecumam.

1. Sāciet spēli savlaicīgi. Ja bērns būs noguris vai miegains, spēle nesniegs prieku ne jums, ne bērnam.

2. Esiet labā noskaņojumā. Nekad nesāciet spēlēties ar bērnu, ja esat sliktā noskaņojumā – lai bērns labāk spēlējas viens pats jūsu uzraudzībā vai kopā ar kādu citu ģimenes locekli.

3. Pielāgojiet vidi. Sagatavojiet mājās vidi spēlei, novāciet priekšmetus, kas varētu traucēt, novērst bērna uzmanību.

4. Uzsāciet spēli pirmais. Sāciet spēli paši, ja bērns nevēlas iesaistīties. Daudziem bērniem sākumā patīk vērot: ko tad mamma vai tētis tādu interesantu dara? Neinteresēties par spēli bērns var divu iemeslu dēļ: viņam ir vāji attīstītas īpašības, kas nepieciešamas spēlei, vai arī pieaugušie ir nomākuši bērna vēlmi spēlēties, piespiežot bērnu vai radot nepatīkamas emocijas spēles laikā. Tad bērnam var palīdzēt jūsu iedrošinājums un emocionāls atbalsts.

5. Iztieciet bez kritikas. Spēles laikā nekritizējiet bērnu, nenorādiet uz viņa kļūdām, nelabojiet viņa runu vai izteicienus. Tāpat ir skaidrs, ka pieaugušais ir gudrāks visos jautājumos: gan atšķirot augļus no dārzeņiem, gan zinot precīzu zupas vārīšanas secību. Atcerieties, ka svarīgākais ir gūt prieku no spēles! Ja pieaugušais izsaka kritiku vai nemitīgi pamāca bērnu spēles laikā, prieka vietā bērnam var rasties nepatīkamas emocijas, bērns var atteikties spēli turpināt. Svarīgi ir nevis akcentēt bērna kļūdas, bet ļaut viņam būt aktīvam un radošam.

6. Atbalstiet bērna idejas. Vairāk sekojiet bērna vadībai un virzībai, esiet spēles veicinātāji, nevis vadītāji. Ļaujiet bērnam būt galvenajam spēles laikā. Bērnam ir svarīgi radīt pašam savas idejas, attīstīt tās, lai vēlāk attīstītu prasmi strādāt komandā. Apjautis savas spējas un varēšanu, bērns ir spējīgs sadarboties ar citiem. Bet vecāku centieni vadīt, uzspiest savus spēles noteikumus apslāpē bērna patstāvību. Ja vecāki spēlē pamāca un virza bērnu (pamēģini šādi, izdari tā, ieliec to tur!) bērns kļūst nedrošs. Bērns dzird: mana ideja nav laba. Vecākiem ir jākļūst pasīviem, lai bērns varētu kļūt aktīvs.

7. Komentējiet savas un bērna darbības. Spēlējoties komentējiet savas un bērna darbības (piemēram, es tagad ieliešu tēju; es redzu, ka tu veido ceļu no klučiem). Pieaugušā loma spēlē ar bērnu ir redzēt un pamanīt, ko un kā dara bērns, tā sniedzot bērnam apliecinājumu – es tevi redzu, tu man esi svarīgs.

8. Esiet vērotājs. Ja bērns neprasa vecāku aktīvu līdzdalību spēles laikā, nevajadzētu sēdēt blakus ar žurnālu vai pārlasīt telefonā ienākušās ziņas, bet gan empātiski novērot bērnu. Empātiska novērošana ir iejūtīga novērošana, kas bērnam ļauj būt tādam, kāds viņš ir. Tā ir klātbūtne bez vērtējuma un spriedumiem, beznosacījuma pieņemšana.

9. Improvizējiet kopā ar bērnu. Ja bērns vēlas mašīnā vest ābolus, nevis pārvadāt dzīvniekus, kā vēlaties jūs, atbalstiet bērna iniciatīvu. Spēles laikā galvenais ir bērns, viņa aktivitāte un radošums, iztēle un izdoma.

10. Pabeidziet spēli savlaicīgi. Optimālais spēlēšanās laiks mazam bērnam (2–3 gadi) var būt no divām līdz desmit minūtēm. Lielākam bērnam (3–7 gadi) spēles laiks var būt no desmit minūtēm līdz pusstundai. Lai būtu vienkāršāk pabeigt spēli, noregulējiet pirms spēles sākuma pulksteni, lai tas zvana, piemēram, pēc 20 minūtēm. Atskanot pulksteņa zvanam, varat, piemēram, teikt bērnam: „Viss, tagad mašīnai laiks braukt uz garāžu.” Ja tas nepieciešams spēles sižetam, ļaujiet bērnam vēl pāris minūšu spēli pabeigt. Nesāciet ar bērnu cīkstēties vai tirgoties par laiku. Ar laiku bērns pieņems šo kārtību.

11. Regulāri ieplānojiet laiku, kad kopā spēlēsieties. Ja jums ir vairāki bērni, atvēliet katram individuālu spēlēšanās laiku. Vecāku klātbūtne un līdzdalība spēlēs var mainīt bērna uzvedību. Bieži izzūd bērna negatīvās uzvedības simptomi, ja bērns zina, ka ir vieta un laiks, kad viņš būs kopā ar mammu vai tēti.

Kādēļ vecākiem tik ļoti nepatīk spēlēties?

Spēlēšanās ir saistīta ar spontanitāti, atslābināšanos, sava iekšējā bērna atmodināšanu. Mūsu iekšējais bērns – tā ir spontanitātes daļa mūsos, kas ir brīva no morāles, spriedumiem, konstrukcijām un sabiedrības normām. Tas ir mūsu iekšējais brīvības avots, emocionalitātes centrs. Spēle no mammas vai tēta prasa lielus emocionālos resursus, bet pieaugušie pārāk daudz dzīvo prātā. Ir grūti atbrīvoties, kauns par to, kā es izskatīšos. Nebaidieties kļūdīties! Svarīgi, lai abi jūtas labi – gan bērns, gan pieaugušais. Daudzi vecāki aizbildinās ar garlaicību, kas rodas spēlējoties. Un to var saprast: bērnam veidot dzelzceļu vai fermu ir piedzīvojums un jaunatklājums, bet vecākiem spēlēšanās var šķist simtreiz grūtāks uzdevums nekā izveidot gada bilanci. Varu rosināt vecākus nekoncentrēties uz spēles sižeta izdomāšanu (ko lelle darīs, kurp lācis dosies?), bet pamanīt, kā bērns to veido, tātad spēlēšanās laikā galveno uzmanību veltīt bērnam: tam, ko bērns saka, kā viņš veido sižetu, cik izdomas un fantāzijas viņam ir. Būt kopā ar bērnu un pamanīt to, kā viņš redz pasauli, ko viņš domā par pasauli un kādas emocijas izjūt, dzīvojot šajā pasaulē. Spēle nav vienkāršs laika kavēklis – tā ir atslēga, kas ļauj veidot emocionāli tuvas un piepildītas attiecības. Tā ir visīstākā dzīve šeit un tagad.

Ilze Patare, psihoterapeite

Publicēts: elektroniskais žurnāls "Vecākiem" Nr. 17(60), http://www.izglitiba-kultura.lv/arhivs2